Viņš šodien iesēdās autobusā. Tas bija dzeltens ar ugunsārtām svītrām sānos. Tam bija riepas tik milzīgas kā pelēki laukakmeņi, kādus tos atceros no bērnības. Uz priekšējā skatloga bija milzīga zīme - Saulkalne. Viņam bija vienalga. Viņš apsēdās krēslā, kas bija patiesi mīksts, iekārtojās sev vispiemērotākajā pozā, uzlikdams somu uz ceļgaliem, un aizmiga.
Tika sapņots. Tas varēja būt par liepziedu tējas smaržu, par aizvadīto vasaru lauku mājās tūkstoš deviņi simti deviņdesmit piektajā gadā, par mūžam zaļo egli Ziemassvētku vakarā vai par laimi. Nav nozīmes. Sapni viņš neatceras.
Pirmais, ko, atvērdams acis, miegainais Viņš pamanīja, bija spilgtas gaismas ceļa malā. Milzīgas gaismas bumbas, kas jau diezgan krēslainajā vakarā izskatījās it kā brīvi karājamies debesīs.
Viņš bija apjucis, un iespējams tieši apjukums lika piecelties kājās un izkāpt ārā no cilvēkiem piepildītā autobusa.
Viņš nebija mājās. Viņš bija izkāpis nepareizajā pieturā, kas atradās netālu no priežu meža liela ceļa malā. Mašīnas kā gandrīz neredzami tēli brāzās garām, spīdinādamas savas zeltainās acis cita citai virsū un arī viņam. Ārā bija auksti. Nedaudz sala. Viņš apsēdās uz apsarmojuša soliņa.
Domas šādos tik ļoti savādos brīžos pašas rāpjas galvā. Vaigi un deguns jau bija nedaudz iesārtuši un nelāgi kņudināja aukstums, kas bija apņēmis kailās plaukstas. Tā viņš sēdēja un domāja.
Tāpat kā kritušu zvaigzni nedrīkst mest atpakaļ debesīs- atkusni nevajag vēlreiz saldēt. Kas reiz izkusis, lai dzīvo tālāk!
To nodomādams, viņš sajuta sniegpārslu sev uz vaiga, kas pēc krāsas jau atgādināja ķirša ogu. It kā par spīti domām un jau gandrīz sajūtamajām pavasara smaržām, tā izlēma nokrist no debesīm, atgādinot to, ka ziema nekur nav pazudusi. Tā slēpās aiz siltajiem saules stariem ēnās guļošajās sniega kupenās.
Patiesībā viņa domām nebija nekādas saistības ar ziemas auksto pieskārienu vai cerīgajām pavasara saules dienām. Patiesībā viņš domāja pavisam kaut ko citu, tikai domām patīk ietērpties savādos salīdzinājumos. Tur tās jūtas visērtāk.
