Pavisam vienkāršo kviešu lauku nu bija pārņēmusi pareģojumā solītā vētra. Dzeltenie graudaugu ķermeņi tagad klanījās vēja ieskauto dziesmu priekšā. Tā nebija balāde, kas piepildīja nesen vēl mēmā lauka perimetru. Tā bija sirēnas dziesma, kas ved pat pieredzējušākos kapteiņus mesties sēkļa virsmā.
Es arī metos. Metos iznīcināt savu tik ilgi celto kuģi, plēst lielās buras un tik skaisti krāsoto kuģa mastu. Tas viss sirēnai, kas lika man justies dzīvam. Ironija.
Čuksti man vēl ausī tik skaistās frāzes, kas patiesībā neko nenozīmē. Čuksti man nākotnes plānus, kas ir tik pat īsti kā mirāža izslāpušam tēlam tuksneša vidū. Tu čukstēji un es klausījos.
Un tad vienā dienā Tu beidzi dziedāt, Sirēna. Vai piekusa Tev balss? Apnika Tev mani mānīt un grūst tam sēklim virsū? Tikai izklaide vien. Esmu rotaļlieta Tavās rokās, nekas vairāk. Tu spēlēji mani un varbūt es spēlēju sevi. Bet šī spēle nekad nebeidzas, tā turpinās arī pēc pēdējās dziesmas pēdējās nots. Vismaz kādu laiku vēl, līdz es attopos citas jūras viļņos un jau cita sirēna man spēlē to pašu dziesmu, tos pašus čukstus sniedz un smaidu.
Un es atkal klausos.
Bet varbūt sirēna ir mēma. Varbūt tā dziesma, ko viņa dzied ir manis paša. Varbūt es esmu sirēna sev un metos sēklī, lai pašiznīcinātos. Nebūtu jau brīnums. Man patīk dziedāt.
