Un tā es stāvēju istabā kā kristāla vāze, pielikta, kā man likās, ar sarkanām tulpēm, bet patiesībā pilna ar saulespuķu ziediem.
Tad nāca tumsa bez saules un bez mēness. Tā četrus mēnešus es peldēju nakts viļņos.
Planēšanas sajūta. Nerealitāte.
Tu saplēsi mūsu kristāla vāzi. Pat tulpju vietā ieliktās saules puķes, zemē nokritušas, sāka vīt un zaudēt savu nozīmi.
Simtiem lauskas tagad mētājās uz mūsu nodangātās lamināta grīdas.
Savā apjukumā es sāku lauskas uzlasīt un līmēt tās kopā ar savām neizraudātajām asarām.
Kādu brīdi jau tās turējās kopā, es pat situ plaukstas par to, ka ļaunākais ir cauri un drīz varēšu likt kārtējos ziedu pušķus un rotāt zeltainās saules apspīdēto telpu.
Taču neizraudātas asaras ilgi neturas.
Es gribētu dot iespēju, taču nepamet sajūta, ka asaras ir jāizraud nevis ar tām ir jālimē pagātnes rēgi.
Jādodas tālāk, jāmeklē vēl siltāka un saulaināka istaba?
Varbūt jāņem sevi rokās un jāspīd. Nevar to uguni vienmēr aizlienēt.
Jāšķil sērkociņš un jādeg. Aizdegt savu sauli tā, lai, vienalga kurp es dodos, ir rīti vienmēr un vakari. Bez tiem nekā.
