Jauns sākums

"Mēs iemērcam kājas katrreiz jaunā upē"

Upē, jā, noskalot kājās un izjust patiesu svaiguma sajūtu, kad tās basas atkal skar asi zaļganās zāles stiebrus. Atkal sajust akmens duroņu juteklīgajās bālo pēdu virsmās.

Tad atkal noskalot. Un viss no jauna. Tā ir lielākā dāvana pasaulē - jauns sākums.

Bet kā ir ar atmiņām? Kāpēc tās nevar noskalot plūstošā, visu dziedējošā straumē? Kāpēc pagātne kā papildus ēna seko katram mūsu solim, uzsūcot ikvienu jaunu un pārdzīvotu notikumu? 

Tās dabā ir veldzēt savas nerimstošās slāpes pēc tagadnes. Ķert un ārdīt, mocīt un saudzēt. Likt kopā izdzīvotā mirstīgās atliekas un savīt to pavedienus. Kropļot. Veidot. Radīt atmiņas.

Un šāda veida produkti negrimst. Tie nešķīst un nedilst.

Aizbraukt uz laukiem, apskriet apkārt tieši trīs bērziem tieši deviņas reizes. Pārsviest oli pār kreiso plecu un, skatīdamies pār labo, likt soļus atpakaļ, un tā klibot līdz mājām.

Tad var salikt saplaisājušu ledus gabalu lēcienus, nodauzītus, ceļmallapām aptītus pušumus, bērnības sapņus un iedomātus skūpstus vecās mātes lielajā ozolkoka skapī. Atstāt vakardienas izraudāto spilvenu, paslēpt lielās kauna izjūtas pavadīto domu un pavasara mīļāko atmiņu. Krāmēt tur pagātni. Tad naglot ciet ar tērauda naglām, lai atpakaļceļa nebūtu. Ar spēcīgiem sitieniem, dauzot vienu pēc otras iekšā, uzšķērst koka cīpslas. Tad uzelpot. Viss. Jauns sākums.

Un kur tagad likties? Ko darīt, kad vēl nesen mīļotā dziesma ir pavisam sveša un baisa? Ko iesākt ar jauniegūto brīvību? 

Stiklainām acīm viņš stāvēja aukstās istabas pašā stūrī un vēroja milzīgo skapi, kas meta ēnu tieši pāri grīdas lakoto dēļu ķermeņiem. Rokās sažņaugts turējās nevarīgs, ar nodeldētu naglu vilci apdāvināts āmurs.

Serotonīns

Dažreiz pulksteņrādītājs tomēr griežas pareizajā virzienā, saule aust no austrumiem un ūdens vārās simtgrādu temperatūrā. Tad var aizvērtām acīm griezties no prieka, pusblasī dziedāt pavasara dziesmas un sapņot nemaz neguļot.

Pavasaris ir daudz reibinošāks nekā alkohols. Mazliet biedē paģiras.

Marta sestā diena

Viņš šodien iesēdās autobusā. Tas bija dzeltens ar ugunsārtām svītrām sānos. Tam bija riepas tik milzīgas kā pelēki laukakmeņi, kādus tos atceros no bērnības. Uz priekšējā skatloga bija milzīga zīme - Saulkalne. Viņam bija vienalga. Viņš apsēdās krēslā, kas bija patiesi mīksts, iekārtojās sev vispiemērotākajā pozā, uzlikdams somu uz ceļgaliem, un aizmiga.
Tika sapņots. Tas varēja būt par liepziedu tējas smaržu, par aizvadīto vasaru lauku mājās tūkstoš deviņi simti deviņdesmit piektajā gadā, par mūžam zaļo egli Ziemassvētku vakarā vai par laimi. Nav nozīmes. Sapni viņš neatceras.
Pirmais, ko, atvērdams acis, miegainais Viņš pamanīja, bija spilgtas gaismas ceļa malā. Milzīgas gaismas bumbas, kas jau diezgan krēslainajā vakarā izskatījās it kā brīvi karājamies debesīs.
Viņš bija apjucis, un iespējams tieši apjukums lika piecelties kājās un izkāpt ārā no cilvēkiem piepildītā autobusa.
Viņš nebija mājās. Viņš bija izkāpis nepareizajā pieturā, kas atradās netālu no priežu meža liela ceļa malā. Mašīnas kā gandrīz neredzami tēli brāzās garām, spīdinādamas savas zeltainās acis cita citai virsū un arī viņam. Ārā bija auksti. Nedaudz sala. Viņš apsēdās uz  apsarmojuša soliņa.
Domas šādos tik ļoti savādos brīžos pašas rāpjas galvā. Vaigi un deguns jau bija nedaudz iesārtuši un nelāgi kņudināja aukstums, kas bija apņēmis kailās plaukstas. Tā viņš sēdēja un domāja.

Tāpat kā kritušu zvaigzni nedrīkst mest atpakaļ debesīs- atkusni nevajag vēlreiz saldēt. Kas reiz izkusis, lai dzīvo tālāk!

To nodomādams, viņš sajuta sniegpārslu sev uz vaiga, kas pēc krāsas jau atgādināja ķirša ogu. It kā par spīti domām un jau gandrīz sajūtamajām pavasara smaržām, tā izlēma nokrist no debesīm, atgādinot to, ka ziema nekur nav pazudusi. Tā slēpās aiz siltajiem saules stariem ēnās guļošajās sniega kupenās.
Patiesībā viņa domām nebija nekādas saistības ar ziemas auksto pieskārienu vai cerīgajām pavasara saules dienām. Patiesībā viņš domāja pavisam kaut ko citu, tikai domām patīk ietērpties savādos salīdzinājumos. Tur tās jūtas visērtāk.

Un kusa arī leduspuķes

Ir savādi skatīties, kā ziema pamazām bēg, aiz sevis atstādama milzīgu jūru tēlus, kas pārvarami tikai milzīgiem lēcieniem vai ašiem soļiem cauri. Apkārt nevajag iet, tas ir ilgi.
Ir savādi pieķert sevi domājam par skaistām pavasara dienām, kamēr sastindzis mazās jūras vidū stāvu, un garām brauc metāla četrritenis, kas, patiešām skaļi aurodams, liek saprast, ka esmu aizmidzis ceļmalā.
Ir savādi.

Ir februāris vēl, kurš šogad ir garš ar divdesmit deviņām dienām, kas katra gārāka par iepriekšējo.
Pa logu šķiet marts. Sirdī vēl decembris. Sirdī vēl leduspuķes, vēl putenis un aizsalušas upes vēl.
Sāksies pali pavasarī. Sirdī arī. Tad līs septiņas dienas no vietas, līdz pārstās, līdz skaidrosies un Ziedonis būs savās epifānijās ievīstijies.