Jauns sākums

"Mēs iemērcam kājas katrreiz jaunā upē"

Upē, jā, noskalot kājās un izjust patiesu svaiguma sajūtu, kad tās basas atkal skar asi zaļganās zāles stiebrus. Atkal sajust akmens duroņu juteklīgajās bālo pēdu virsmās.

Tad atkal noskalot. Un viss no jauna. Tā ir lielākā dāvana pasaulē - jauns sākums.

Bet kā ir ar atmiņām? Kāpēc tās nevar noskalot plūstošā, visu dziedējošā straumē? Kāpēc pagātne kā papildus ēna seko katram mūsu solim, uzsūcot ikvienu jaunu un pārdzīvotu notikumu? 

Tās dabā ir veldzēt savas nerimstošās slāpes pēc tagadnes. Ķert un ārdīt, mocīt un saudzēt. Likt kopā izdzīvotā mirstīgās atliekas un savīt to pavedienus. Kropļot. Veidot. Radīt atmiņas.

Un šāda veida produkti negrimst. Tie nešķīst un nedilst.

Aizbraukt uz laukiem, apskriet apkārt tieši trīs bērziem tieši deviņas reizes. Pārsviest oli pār kreiso plecu un, skatīdamies pār labo, likt soļus atpakaļ, un tā klibot līdz mājām.

Tad var salikt saplaisājušu ledus gabalu lēcienus, nodauzītus, ceļmallapām aptītus pušumus, bērnības sapņus un iedomātus skūpstus vecās mātes lielajā ozolkoka skapī. Atstāt vakardienas izraudāto spilvenu, paslēpt lielās kauna izjūtas pavadīto domu un pavasara mīļāko atmiņu. Krāmēt tur pagātni. Tad naglot ciet ar tērauda naglām, lai atpakaļceļa nebūtu. Ar spēcīgiem sitieniem, dauzot vienu pēc otras iekšā, uzšķērst koka cīpslas. Tad uzelpot. Viss. Jauns sākums.

Un kur tagad likties? Ko darīt, kad vēl nesen mīļotā dziesma ir pavisam sveša un baisa? Ko iesākt ar jauniegūto brīvību? 

Stiklainām acīm viņš stāvēja aukstās istabas pašā stūrī un vēroja milzīgo skapi, kas meta ēnu tieši pāri grīdas lakoto dēļu ķermeņiem. Rokās sažņaugts turējās nevarīgs, ar nodeldētu naglu vilci apdāvināts āmurs.

Lūgšana

Pagāja garām kā Maskavas ekspresis, augsti paceltu galvu, cieši noslēgtu sirdi.

Reiz es rakstīju par Maiju, saldējuma pārdevēju, kura mājās atstāja savu meitiņu. Atceries? Neatceries? Un tagad?
Manā gleznā viņa nomira. Es daudz atdotu, lai to mainītu. Daudz atdotu, lai viņa dzīvotu, lai pukstētu viņas atmiņu pilnā sirds.
Viņa bija pelnījusi dzīvot, bet es izlikos viņu neredzam. Izlikos, ka viņa ir tikai kārtējā. Viena no ļoti, ļoti daudzām.
Man ļoti pietrūkst bērnības smieklu, saulpilno dienu un vienkāršības. Vairāk par visu man gribas bezrūpīgo pavasari, kad koku lapas vēl svaigi plaucētas un gaiss ir tīrs savā pavasarīgumā, savā ziemas pēdējā izelpā.

Pēc tādām dienām kā šī, ir grūti par to nedomāt. Smagi.
Smagi apzināties, ka tik daudz esmu palaidis garām, dzenoties pakaļ nenoķeramiem vilcieniem, pārāk draiskiem tauriņiem, kas galu galā noved kailiem kokiem pilnā mežā, un meklējot zīmes zvaigznēs, kas patiesībā ir melīgas maldugunis naksnīgā debesu plīvurā.

Ieņemt indi un atmosties citā pasaulē, kur mūžam maija divdesmit trešais datums, kur taureņi ir tikai taureņi, un zvaigznes ir tikai zvaigznes.

Es nometos ceļos pie sūnām apauguša kapakmens un lūdzos piedošanu par nebūtībā aizlaistu laiku.

Aklais ved aklo.

Man ir ideja.
Tās dēļ es kļūstu akls. Es kļūstu arī nedzirdīgs.
Es redzu tikai gaismu ceļa galā un tumsību tepat.
Es dzirdu tikai finišu un klusumu tepat.
Ceļš ir garš, vēl tāls, bet skatiens man vērsts ir uz beigām. Bet kur paliek aizaugušais grāvis ceļa malā, kur līkie koki, kas sačukstas vējam, skarot to lapas, kur smaržpilnās puķes un smaidīgā saldējuma pārdevēja kur?Viņi ir. Stāv tepat blakām mana akluma slēpti.
Es esmu neredzīgs, vai atminies? Idejas pārņemts, pat apmāts es teiktu.
Es aizmirstu pat Maiju. Maija ir saldējuma pārdevējā manā tēlotajā gleznā. Viņa sniedz zemeņu saldējumu ar mazliet rūgtenu smaidu, novēl veiksmi un, aizverot acis, domās apciemo savu mājās atstāto meitu. Bet Maija ir tikai saldējuma pardevēja, kura kādā vēlā jūlija vakarā pasniedzās man pretim un deva man saldējumu.
Es zinu, es jutu nelielu pieskārnienu, maigu piedūrienu, kas atgādināja bērnības draugu smieklus un vienkāršību kādā tāltālā, aizmirstā atmiņā.
Es saldējumu nepaņēmu, cietsirdīgi, neatskatoties devos tālāk, un Maija nomira. Vismaz manā gleznā.

Ceļa gals, piedzīvojuma beigas un viss.
Tā vietā, lai atcerētos pujeņu smaržīgās ziedlapas un aso akmeņu duršanos man pēdās, es atcerēšos tikai finišu, galu, kas nepavisam, pat labākajos sapņos iztēlots, nepārspēs izjūtas, ko vientuļais, bezgalīgais grāvis var sniegt.
Ieelpoju!