Ir savādi skatīties, kā ziema pamazām bēg, aiz sevis atstādama milzīgu jūru tēlus, kas pārvarami tikai milzīgiem lēcieniem vai ašiem soļiem cauri. Apkārt nevajag iet, tas ir ilgi.
Ir savādi pieķert sevi domājam par skaistām pavasara dienām, kamēr sastindzis mazās jūras vidū stāvu, un garām brauc metāla četrritenis, kas, patiešām skaļi aurodams, liek saprast, ka esmu aizmidzis ceļmalā.
Ir savādi.
Ir februāris vēl, kurš šogad ir garš ar divdesmit deviņām dienām, kas katra gārāka par iepriekšējo.
Pa logu šķiet marts. Sirdī vēl decembris. Sirdī vēl leduspuķes, vēl putenis un aizsalušas upes vēl.
Sāksies pali pavasarī. Sirdī arī. Tad līs septiņas dienas no vietas, līdz pārstās, līdz skaidrosies un Ziedonis būs savās epifānijās ievīstijies.
mm... jauki.
AtbildētDzēstTās domas. Nekad līdz galam nesaprotu. Tieši tāpēc patīk. Jo līdzīgi ir.
AtbildētDzēst