Upē, jā, noskalot kājās un izjust patiesu svaiguma sajūtu, kad tās basas atkal skar asi zaļganās zāles stiebrus. Atkal sajust akmens duroņu juteklīgajās bālo pēdu virsmās.
Tad atkal noskalot. Un viss no jauna. Tā ir lielākā dāvana pasaulē - jauns sākums.
Bet kā ir ar atmiņām? Kāpēc tās nevar noskalot plūstošā, visu dziedējošā straumē? Kāpēc pagātne kā papildus ēna seko katram mūsu solim, uzsūcot ikvienu jaunu un pārdzīvotu notikumu?
Tās dabā ir veldzēt savas nerimstošās slāpes pēc tagadnes. Ķert un ārdīt, mocīt un saudzēt. Likt kopā izdzīvotā mirstīgās atliekas un savīt to pavedienus. Kropļot. Veidot. Radīt atmiņas.
Un šāda veida produkti negrimst. Tie nešķīst un nedilst.
Aizbraukt uz laukiem, apskriet apkārt tieši trīs bērziem tieši deviņas reizes. Pārsviest oli pār kreiso plecu un, skatīdamies pār labo, likt soļus atpakaļ, un tā klibot līdz mājām.
Tad var salikt saplaisājušu ledus gabalu lēcienus, nodauzītus, ceļmallapām aptītus pušumus, bērnības sapņus un iedomātus skūpstus vecās mātes lielajā ozolkoka skapī. Atstāt vakardienas izraudāto spilvenu, paslēpt lielās kauna izjūtas pavadīto domu un pavasara mīļāko atmiņu. Krāmēt tur pagātni. Tad naglot ciet ar tērauda naglām, lai atpakaļceļa nebūtu. Ar spēcīgiem sitieniem, dauzot vienu pēc otras iekšā, uzšķērst koka cīpslas. Tad uzelpot. Viss. Jauns sākums.
Un kur tagad likties? Ko darīt, kad vēl nesen mīļotā dziesma ir pavisam sveša un baisa? Ko iesākt ar jauniegūto brīvību?
Stiklainām acīm viņš stāvēja aukstās istabas pašā stūrī un vēroja milzīgo skapi, kas meta ēnu tieši pāri grīdas lakoto dēļu ķermeņiem. Rokās sažņaugts turējās nevarīgs, ar nodeldētu naglu vilci apdāvināts āmurs.
