Cirks

Man ir apnicis rāpties augšā pa dzeltenajām kāpnēm un pēc tam tik pat ātri šļūkt pa garajām čuskām lejā.
Nemetīšu vairs kauliņus. Man nevajag divus vienādus. Nevajag seši, nevajag viens.
Es iešu uz priekšu, pa septiņiem lauciņiem un vairāk, pa trīspadsmit, ja gribēšu. Es apiešu kāpnes un čūsku galvas. Iešu atpakaļ, ja gribēšu pats. Pabeigšu spēlēt, kad gribēšu pats.
Un pat ja atnāks tā te melnās drānās, lai vestu mani prom, es zināšu, ka uzmetu reiz kauliņu trīspadsmit un vairāk, un vairākas reizes, un smaidīšu savā lepnībā, savā stulbā pašapmierinātībā.
Un tad mani aizvilks spēlēt citur. Spēlēt Ričuraču.
Bet nespēlē mani! Es es esmu nepareizi noskaņotas klavieres taustiņš. Es nemāku zaudēt.

Vilšanās

Pēc saldas kafijas, kas piemāna miegu, tāpat paliek rūgtums.
Šoreiz kafijas biezumi nākotni nesaka, jo varbūt nav nemaz, ko parādīt
Kur palika tas prieks, tā laime un cerība, ko zvaigznes vēl nesen solīja? Kur jaunais, kur vēsmas un satraukums?
Apmaldījās zvaigžņu tālajos ceļos. Neatnāca, paklupa, nobījās.
Zvaigzne, nesoli man nākamreiz tik daudz, var sanākt nokrist un sadegt, un citam, ne man, vēlmi piepildīt.