Man ir apnicis rāpties augšā pa dzeltenajām kāpnēm un pēc tam tik pat ātri šļūkt pa garajām čuskām lejā.
Nemetīšu vairs kauliņus. Man nevajag divus vienādus. Nevajag seši, nevajag viens.
Es iešu uz priekšu, pa septiņiem lauciņiem un vairāk, pa trīspadsmit, ja gribēšu. Es apiešu kāpnes un čūsku galvas. Iešu atpakaļ, ja gribēšu pats. Pabeigšu spēlēt, kad gribēšu pats.
Un pat ja atnāks tā te melnās drānās, lai vestu mani prom, es zināšu, ka uzmetu reiz kauliņu trīspadsmit un vairāk, un vairākas reizes, un smaidīšu savā lepnībā, savā stulbā pašapmierinātībā.
Un tad mani aizvilks spēlēt citur. Spēlēt Ričuraču.
Bet nespēlē mani! Es es esmu nepareizi noskaņotas klavieres taustiņš. Es nemāku zaudēt.
Tev. Cepums. Goda vārds, man patīk šādus tekstus lasīt. Varētu to darīt stundām ilgi, ja pietiekoši daudz literatūras būtu sarakstīts. Man patīk pārdomas, ko Tu spej pasniegt, kā arī slēptais zemteksts.
AtbildētDzēst