Man ir ideja.
Tās dēļ es kļūstu akls. Es kļūstu arī nedzirdīgs.
Es redzu tikai gaismu ceļa galā un tumsību tepat.
Es dzirdu tikai finišu un klusumu tepat.
Ceļš ir garš, vēl tāls, bet skatiens man vērsts ir uz beigām. Bet kur paliek aizaugušais grāvis ceļa malā, kur līkie koki, kas sačukstas vējam, skarot to lapas, kur smaržpilnās puķes un smaidīgā saldējuma pārdevēja kur?Viņi ir. Stāv tepat blakām mana akluma slēpti.
Es esmu neredzīgs, vai atminies? Idejas pārņemts, pat apmāts es teiktu.
Es aizmirstu pat Maiju. Maija ir saldējuma pārdevējā manā tēlotajā gleznā. Viņa sniedz zemeņu saldējumu ar mazliet rūgtenu smaidu, novēl veiksmi un, aizverot acis, domās apciemo savu mājās atstāto meitu. Bet Maija ir tikai saldējuma pardevēja, kura kādā vēlā jūlija vakarā pasniedzās man pretim un deva man saldējumu.
Es zinu, es jutu nelielu pieskārnienu, maigu piedūrienu, kas atgādināja bērnības draugu smieklus un vienkāršību kādā tāltālā, aizmirstā atmiņā.
Es saldējumu nepaņēmu, cietsirdīgi, neatskatoties devos tālāk, un Maija nomira. Vismaz manā gleznā.
Ceļa gals, piedzīvojuma beigas un viss.
Tā vietā, lai atcerētos pujeņu smaržīgās ziedlapas un aso akmeņu duršanos man pēdās, es atcerēšos tikai finišu, galu, kas nepavisam, pat labākajos sapņos iztēlots, nepārspēs izjūtas, ko vientuļais, bezgalīgais grāvis var sniegt.
Ieelpoju!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru