Atzīšanās

Kad vasarsvēji savu mūžu bija izpūtuši, kad rudenis jau savas sarkanās lapas bija izsējis koku galotnēs, es atkal satiku Tevi. Tavs skatiens bija kā ziemā aizkavējies auksts, un smaids vairs nelēja siltumu. Tava balss bija gurdinoši netīkama un tumša kā drēgnas nakts debesis.
Tu griezi man muguru, vairījies runāt, sēdēji klusi un skatījies tālumā. Vasara bija nogalinājusi Tavu skaistumu, Tavu pievilcību un neizdibināmo šarmu.
Bet kaut kas notika. Tas nebija šodien, nedz vakar. Tas notika kādas pavisam parastas dienas rītā, kad ceļu pārklājušie sniegi jau pamazām sāka atkāpties kūstot, aiz sevis atstādami milzu peļķes.
Tu mainījies. Tu atplauki kā spītīgs sniegpulkstenis.
Tavs smaids kļuva gaišs, zilās acis atguva iepriekšējo dzirksti. Tu atradi sevi.


- - - -
Man gribējās ko pavisam salkanu. Saldu, cukurgraudainu.
Es jūtu, pavasaris nāk.

Pēcgrūdiens

Ja man vajadzētu izvēlēties analizēt dzeju vai epifānijas, es izvēlētos raudāt. Es izvēlētos teikt melus par slimu kaķi vai sāpošu vēderu.
Varbūt pie vainas ir nepārvarama vēlme pēc čipsiem, varbūt - kas cits, bet es zinu vienu - es saprotu neko.
Es gribu priecāties par dzīvi, par atkusni un labiem draugiem, par dziesmām un dejām, un liepziedu tēju.
Es gribu smaidīt un saņemt smaidus, ielikt tos kabatā un slepeni, pavisam klusiņām nest tos mājās.
Es gribu acu skatienus un skarbus vārdus, es gribu negribēt.
Gulta patlaban izklausās pavisam jauki. Sega, spilvens un miegs.

Varbūt pie vainas ir tetovējumu veikals, varbūtās gaišzilās acis, bet šodien es jūtos savādi.
Un tauriņš zemestrīces laikā arī jūtas savādi.