Kad vasarsvēji savu mūžu bija izpūtuši, kad rudenis jau savas sarkanās lapas bija izsējis koku galotnēs, es atkal satiku Tevi. Tavs skatiens bija kā ziemā aizkavējies auksts, un smaids vairs nelēja siltumu. Tava balss bija gurdinoši netīkama un tumša kā drēgnas nakts debesis.
Tu griezi man muguru, vairījies runāt, sēdēji klusi un skatījies tālumā. Vasara bija nogalinājusi Tavu skaistumu, Tavu pievilcību un neizdibināmo šarmu.
Bet kaut kas notika. Tas nebija šodien, nedz vakar. Tas notika kādas pavisam parastas dienas rītā, kad ceļu pārklājušie sniegi jau pamazām sāka atkāpties kūstot, aiz sevis atstādami milzu peļķes.
Tu mainījies. Tu atplauki kā spītīgs sniegpulkstenis.
Tavs smaids kļuva gaišs, zilās acis atguva iepriekšējo dzirksti. Tu atradi sevi.
- - - -
Man gribējās ko pavisam salkanu. Saldu, cukurgraudainu.
Es jūtu, pavasaris nāk.
Īīī, man šis ļoti patīk! Ļoooti! Jo tas ir kaut kas nenoteikts, bet ar domu, jā. Vismaz tādu saskatu. Un man patīk šāda stila teksti, mūžību tādus varētu lasīt.
AtbildētDzēstMedaļa un cepums!