Gulbju ezers

Tu, cilvēk, zini tik pat labi, cik es zinu, ka patiesību uz pasaules ir tik pat, cik vasarā ir odu. Patiesības arī ir kaitinošas, uzmācīgas, sīciņas, dažkārt lielākas un nepārtraukti dūc ausīs.
Debesis ir zilas - patiesība. Bet dažkārt melnas, vēlviena, bet vēl tām sārtām patīk būt. Ha! Trīs patiesības. Katra nākamā pareizāka par iepriekšējo.
Vēl, cilvēk, patiesību nemeklē!
Tā pati atnāks. Ir patiesības, kas atnāk viegliņām kā pieneņu baltie matiņi, kas apsēžas un pleca un gaida, kad tos kāds pamanīs. Citas uzkrīt virsū pēkšņi kā melnas klavieres no trēša stāva , kā milzu pulkstenis ar veclaicīgu ciparnīcu un salauztu dzeguzi. Ku-... nekā. Klusums. Salauzta.
Patiesība man ir viena, Tev ir cita un kaimiņu puikam vēl cita.

Kā gulbji balti padebeši iet

Ļoti skaista patiesība, bet nebūt ne vienīgā. Gulbji ir arī melni -

Kā gulbji melni padebeši iet

Cilvēk, šīs ir ieraksta beigas, bet Tu jau zini labāk. Varbūt Tu redzi ar citronu sulas tinti uzrakstītās neredzamās rindas. Tad šis ieraksts vēl spēj turpināties.

Tev ir sava patiesība, tāda viena vienīgā.






                                                                                  !