Viņš šodien iesēdās autobusā. Tas bija dzeltens ar ugunsārtām svītrām sānos. Tam bija riepas tik milzīgas kā pelēki laukakmeņi, kādus tos atceros no bērnības. Uz priekšējā skatloga bija milzīga zīme - Saulkalne. Viņam bija vienalga. Viņš apsēdās krēslā, kas bija patiesi mīksts, iekārtojās sev vispiemērotākajā pozā, uzlikdams somu uz ceļgaliem, un aizmiga.
Tika sapņots. Tas varēja būt par liepziedu tējas smaržu, par aizvadīto vasaru lauku mājās tūkstoš deviņi simti deviņdesmit piektajā gadā, par mūžam zaļo egli Ziemassvētku vakarā vai par laimi. Nav nozīmes. Sapni viņš neatceras.
Pirmais, ko, atvērdams acis, miegainais Viņš pamanīja, bija spilgtas gaismas ceļa malā. Milzīgas gaismas bumbas, kas jau diezgan krēslainajā vakarā izskatījās it kā brīvi karājamies debesīs.
Viņš bija apjucis, un iespējams tieši apjukums lika piecelties kājās un izkāpt ārā no cilvēkiem piepildītā autobusa.
Viņš nebija mājās. Viņš bija izkāpis nepareizajā pieturā, kas atradās netālu no priežu meža liela ceļa malā. Mašīnas kā gandrīz neredzami tēli brāzās garām, spīdinādamas savas zeltainās acis cita citai virsū un arī viņam. Ārā bija auksti. Nedaudz sala. Viņš apsēdās uz apsarmojuša soliņa.
Domas šādos tik ļoti savādos brīžos pašas rāpjas galvā. Vaigi un deguns jau bija nedaudz iesārtuši un nelāgi kņudināja aukstums, kas bija apņēmis kailās plaukstas. Tā viņš sēdēja un domāja.
Tāpat kā kritušu zvaigzni nedrīkst mest atpakaļ debesīs- atkusni nevajag vēlreiz saldēt. Kas reiz izkusis, lai dzīvo tālāk!
To nodomādams, viņš sajuta sniegpārslu sev uz vaiga, kas pēc krāsas jau atgādināja ķirša ogu. It kā par spīti domām un jau gandrīz sajūtamajām pavasara smaržām, tā izlēma nokrist no debesīm, atgādinot to, ka ziema nekur nav pazudusi. Tā slēpās aiz siltajiem saules stariem ēnās guļošajās sniega kupenās.
Patiesībā viņa domām nebija nekādas saistības ar ziemas auksto pieskārienu vai cerīgajām pavasara saules dienām. Patiesībā viņš domāja pavisam kaut ko citu, tikai domām patīk ietērpties savādos salīdzinājumos. Tur tās jūtas visērtāk.
otrdiena
piektdiena
Un kusa arī leduspuķes
Ir savādi skatīties, kā ziema pamazām bēg, aiz sevis atstādama milzīgu jūru tēlus, kas pārvarami tikai milzīgiem lēcieniem vai ašiem soļiem cauri. Apkārt nevajag iet, tas ir ilgi.
Ir savādi pieķert sevi domājam par skaistām pavasara dienām, kamēr sastindzis mazās jūras vidū stāvu, un garām brauc metāla četrritenis, kas, patiešām skaļi aurodams, liek saprast, ka esmu aizmidzis ceļmalā.
Ir savādi.
Ir februāris vēl, kurš šogad ir garš ar divdesmit deviņām dienām, kas katra gārāka par iepriekšējo.
Pa logu šķiet marts. Sirdī vēl decembris. Sirdī vēl leduspuķes, vēl putenis un aizsalušas upes vēl.
Sāksies pali pavasarī. Sirdī arī. Tad līs septiņas dienas no vietas, līdz pārstās, līdz skaidrosies un Ziedonis būs savās epifānijās ievīstijies.
Ir savādi pieķert sevi domājam par skaistām pavasara dienām, kamēr sastindzis mazās jūras vidū stāvu, un garām brauc metāla četrritenis, kas, patiešām skaļi aurodams, liek saprast, ka esmu aizmidzis ceļmalā.
Ir savādi.
Ir februāris vēl, kurš šogad ir garš ar divdesmit deviņām dienām, kas katra gārāka par iepriekšējo.
Pa logu šķiet marts. Sirdī vēl decembris. Sirdī vēl leduspuķes, vēl putenis un aizsalušas upes vēl.
Sāksies pali pavasarī. Sirdī arī. Tad līs septiņas dienas no vietas, līdz pārstās, līdz skaidrosies un Ziedonis būs savās epifānijās ievīstijies.
otrdiena
Lūgšana
Pagāja garām kā Maskavas ekspresis, augsti paceltu galvu, cieši noslēgtu sirdi.
Reiz es rakstīju par Maiju, saldējuma pārdevēju, kura mājās atstāja savu meitiņu. Atceries? Neatceries? Un tagad?
Manā gleznā viņa nomira. Es daudz atdotu, lai to mainītu. Daudz atdotu, lai viņa dzīvotu, lai pukstētu viņas atmiņu pilnā sirds.
Viņa bija pelnījusi dzīvot, bet es izlikos viņu neredzam. Izlikos, ka viņa ir tikai kārtējā. Viena no ļoti, ļoti daudzām.
Man ļoti pietrūkst bērnības smieklu, saulpilno dienu un vienkāršības. Vairāk par visu man gribas bezrūpīgo pavasari, kad koku lapas vēl svaigi plaucētas un gaiss ir tīrs savā pavasarīgumā, savā ziemas pēdējā izelpā.
Pēc tādām dienām kā šī, ir grūti par to nedomāt. Smagi.
Smagi apzināties, ka tik daudz esmu palaidis garām, dzenoties pakaļ nenoķeramiem vilcieniem, pārāk draiskiem tauriņiem, kas galu galā noved kailiem kokiem pilnā mežā, un meklējot zīmes zvaigznēs, kas patiesībā ir melīgas maldugunis naksnīgā debesu plīvurā.
Ieņemt indi un atmosties citā pasaulē, kur mūžam maija divdesmit trešais datums, kur taureņi ir tikai taureņi, un zvaigznes ir tikai zvaigznes.
Es nometos ceļos pie sūnām apauguša kapakmens un lūdzos piedošanu par nebūtībā aizlaistu laiku.
Reiz es rakstīju par Maiju, saldējuma pārdevēju, kura mājās atstāja savu meitiņu. Atceries? Neatceries? Un tagad?
Manā gleznā viņa nomira. Es daudz atdotu, lai to mainītu. Daudz atdotu, lai viņa dzīvotu, lai pukstētu viņas atmiņu pilnā sirds.
Viņa bija pelnījusi dzīvot, bet es izlikos viņu neredzam. Izlikos, ka viņa ir tikai kārtējā. Viena no ļoti, ļoti daudzām.
Man ļoti pietrūkst bērnības smieklu, saulpilno dienu un vienkāršības. Vairāk par visu man gribas bezrūpīgo pavasari, kad koku lapas vēl svaigi plaucētas un gaiss ir tīrs savā pavasarīgumā, savā ziemas pēdējā izelpā.
Pēc tādām dienām kā šī, ir grūti par to nedomāt. Smagi.
Smagi apzināties, ka tik daudz esmu palaidis garām, dzenoties pakaļ nenoķeramiem vilcieniem, pārāk draiskiem tauriņiem, kas galu galā noved kailiem kokiem pilnā mežā, un meklējot zīmes zvaigznēs, kas patiesībā ir melīgas maldugunis naksnīgā debesu plīvurā.
Ieņemt indi un atmosties citā pasaulē, kur mūžam maija divdesmit trešais datums, kur taureņi ir tikai taureņi, un zvaigznes ir tikai zvaigznes.
Es nometos ceļos pie sūnām apauguša kapakmens un lūdzos piedošanu par nebūtībā aizlaistu laiku.
piektdiena
Nepareizi
Pavasarim vajadzēja atnākt dzeltenam, zeltaini saulainam, atnāca lietus un mākoņu pelēks. Vēl jau būs zaļo lapu un pumpuru jūra, bet izturēt, vajag mācēt izturēt.
Šķiet laiks ir apstājies savā steidzīgumā, dienas turpina skriet, izlaidums tuvojas, bet liekas tik ļoti lēnām, bet patiesībā ātri, ātri. Jā, apstājies savā steidzīgumā.
Gribētos rakstīt par dzīvesprieku un sapņiem, par jaunām cerībām un labām domām, bet sanāk tikai pretīga činkstēšana, kas vienureiz sākta, ir tik grūti apklusināma.
Rīts esot gudrāks par vakaru, ceru, ka arī labāks.
Šķiet laiks ir apstājies savā steidzīgumā, dienas turpina skriet, izlaidums tuvojas, bet liekas tik ļoti lēnām, bet patiesībā ātri, ātri. Jā, apstājies savā steidzīgumā.
Gribētos rakstīt par dzīvesprieku un sapņiem, par jaunām cerībām un labām domām, bet sanāk tikai pretīga činkstēšana, kas vienureiz sākta, ir tik grūti apklusināma.
Rīts esot gudrāks par vakaru, ceru, ka arī labāks.
pirmdiena
Vēstule tramvaja pieturā
Tagad jūtos kā stāvam tramvaja pieturā, bet tas nenāk. Kaut kur kavējas ilgi.
Nenāk, un šaubos, vai nāks.
Atliek izņemt no somas saņurcītu papīra lapiņu, noasināt zīmuli un rakstīt:
"Tevi gaidīju. Ceļa malā, agrā pavasara rītā, nelielā salā."
Paraksts - Es.
Varbūt atnāks vēlāk, un iztuntulēs veča ar sirmsirmiem matiem, pacels lapiņu, pasmiesies.
Varbūt vispār neatnāks. Un aizpūtīs vēstuli vējš uz zivju paviljonu, kur apkopēja to pieskaitīs citām tūkstoš tādām pat lapiņām.
Nākamreiz braukšu ar trolejbusu, tie nākot biežāk. Pasmiešos.
Nenāk, un šaubos, vai nāks.
Atliek izņemt no somas saņurcītu papīra lapiņu, noasināt zīmuli un rakstīt:
"Tevi gaidīju. Ceļa malā, agrā pavasara rītā, nelielā salā."
Paraksts - Es.
Varbūt atnāks vēlāk, un iztuntulēs veča ar sirmsirmiem matiem, pacels lapiņu, pasmiesies.
Varbūt vispār neatnāks. Un aizpūtīs vēstuli vējš uz zivju paviljonu, kur apkopēja to pieskaitīs citām tūkstoš tādām pat lapiņām.
Nākamreiz braukšu ar trolejbusu, tie nākot biežāk. Pasmiešos.
Cirks
Man ir apnicis rāpties augšā pa dzeltenajām kāpnēm un pēc tam tik pat ātri šļūkt pa garajām čuskām lejā.
Nemetīšu vairs kauliņus. Man nevajag divus vienādus. Nevajag seši, nevajag viens.
Es iešu uz priekšu, pa septiņiem lauciņiem un vairāk, pa trīspadsmit, ja gribēšu. Es apiešu kāpnes un čūsku galvas. Iešu atpakaļ, ja gribēšu pats. Pabeigšu spēlēt, kad gribēšu pats.
Un pat ja atnāks tā te melnās drānās, lai vestu mani prom, es zināšu, ka uzmetu reiz kauliņu trīspadsmit un vairāk, un vairākas reizes, un smaidīšu savā lepnībā, savā stulbā pašapmierinātībā.
Un tad mani aizvilks spēlēt citur. Spēlēt Ričuraču.
Bet nespēlē mani! Es es esmu nepareizi noskaņotas klavieres taustiņš. Es nemāku zaudēt.
Nemetīšu vairs kauliņus. Man nevajag divus vienādus. Nevajag seši, nevajag viens.
Es iešu uz priekšu, pa septiņiem lauciņiem un vairāk, pa trīspadsmit, ja gribēšu. Es apiešu kāpnes un čūsku galvas. Iešu atpakaļ, ja gribēšu pats. Pabeigšu spēlēt, kad gribēšu pats.
Un pat ja atnāks tā te melnās drānās, lai vestu mani prom, es zināšu, ka uzmetu reiz kauliņu trīspadsmit un vairāk, un vairākas reizes, un smaidīšu savā lepnībā, savā stulbā pašapmierinātībā.
Un tad mani aizvilks spēlēt citur. Spēlēt Ričuraču.
Bet nespēlē mani! Es es esmu nepareizi noskaņotas klavieres taustiņš. Es nemāku zaudēt.
trešdiena
Vilšanās
Pēc saldas kafijas, kas piemāna miegu, tāpat paliek rūgtums.
Šoreiz kafijas biezumi nākotni nesaka, jo varbūt nav nemaz, ko parādīt
Kur palika tas prieks, tā laime un cerība, ko zvaigznes vēl nesen solīja? Kur jaunais, kur vēsmas un satraukums?
Apmaldījās zvaigžņu tālajos ceļos. Neatnāca, paklupa, nobījās.
Zvaigzne, nesoli man nākamreiz tik daudz, var sanākt nokrist un sadegt, un citam, ne man, vēlmi piepildīt.
Šoreiz kafijas biezumi nākotni nesaka, jo varbūt nav nemaz, ko parādīt
Kur palika tas prieks, tā laime un cerība, ko zvaigznes vēl nesen solīja? Kur jaunais, kur vēsmas un satraukums?
Apmaldījās zvaigžņu tālajos ceļos. Neatnāca, paklupa, nobījās.
Zvaigzne, nesoli man nākamreiz tik daudz, var sanākt nokrist un sadegt, un citam, ne man, vēlmi piepildīt.
Abonēt:
Ziņas (Atom)