Atzīšanās

Kad vasarsvēji savu mūžu bija izpūtuši, kad rudenis jau savas sarkanās lapas bija izsējis koku galotnēs, es atkal satiku Tevi. Tavs skatiens bija kā ziemā aizkavējies auksts, un smaids vairs nelēja siltumu. Tava balss bija gurdinoši netīkama un tumša kā drēgnas nakts debesis.
Tu griezi man muguru, vairījies runāt, sēdēji klusi un skatījies tālumā. Vasara bija nogalinājusi Tavu skaistumu, Tavu pievilcību un neizdibināmo šarmu.
Bet kaut kas notika. Tas nebija šodien, nedz vakar. Tas notika kādas pavisam parastas dienas rītā, kad ceļu pārklājušie sniegi jau pamazām sāka atkāpties kūstot, aiz sevis atstādami milzu peļķes.
Tu mainījies. Tu atplauki kā spītīgs sniegpulkstenis.
Tavs smaids kļuva gaišs, zilās acis atguva iepriekšējo dzirksti. Tu atradi sevi.


- - - -
Man gribējās ko pavisam salkanu. Saldu, cukurgraudainu.
Es jūtu, pavasaris nāk.

Gulbju ezers

Tu, cilvēk, zini tik pat labi, cik es zinu, ka patiesību uz pasaules ir tik pat, cik vasarā ir odu. Patiesības arī ir kaitinošas, uzmācīgas, sīciņas, dažkārt lielākas un nepārtraukti dūc ausīs.
Debesis ir zilas - patiesība. Bet dažkārt melnas, vēlviena, bet vēl tām sārtām patīk būt. Ha! Trīs patiesības. Katra nākamā pareizāka par iepriekšējo.
Vēl, cilvēk, patiesību nemeklē!
Tā pati atnāks. Ir patiesības, kas atnāk viegliņām kā pieneņu baltie matiņi, kas apsēžas un pleca un gaida, kad tos kāds pamanīs. Citas uzkrīt virsū pēkšņi kā melnas klavieres no trēša stāva , kā milzu pulkstenis ar veclaicīgu ciparnīcu un salauztu dzeguzi. Ku-... nekā. Klusums. Salauzta.
Patiesība man ir viena, Tev ir cita un kaimiņu puikam vēl cita.

Kā gulbji balti padebeši iet

Ļoti skaista patiesība, bet nebūt ne vienīgā. Gulbji ir arī melni -

Kā gulbji melni padebeši iet

Cilvēk, šīs ir ieraksta beigas, bet Tu jau zini labāk. Varbūt Tu redzi ar citronu sulas tinti uzrakstītās neredzamās rindas. Tad šis ieraksts vēl spēj turpināties.

Tev ir sava patiesība, tāda viena vienīgā.






                                                                                  !

Aklais ved aklo.

Man ir ideja.
Tās dēļ es kļūstu akls. Es kļūstu arī nedzirdīgs.
Es redzu tikai gaismu ceļa galā un tumsību tepat.
Es dzirdu tikai finišu un klusumu tepat.
Ceļš ir garš, vēl tāls, bet skatiens man vērsts ir uz beigām. Bet kur paliek aizaugušais grāvis ceļa malā, kur līkie koki, kas sačukstas vējam, skarot to lapas, kur smaržpilnās puķes un smaidīgā saldējuma pārdevēja kur?Viņi ir. Stāv tepat blakām mana akluma slēpti.
Es esmu neredzīgs, vai atminies? Idejas pārņemts, pat apmāts es teiktu.
Es aizmirstu pat Maiju. Maija ir saldējuma pārdevējā manā tēlotajā gleznā. Viņa sniedz zemeņu saldējumu ar mazliet rūgtenu smaidu, novēl veiksmi un, aizverot acis, domās apciemo savu mājās atstāto meitu. Bet Maija ir tikai saldējuma pardevēja, kura kādā vēlā jūlija vakarā pasniedzās man pretim un deva man saldējumu.
Es zinu, es jutu nelielu pieskārnienu, maigu piedūrienu, kas atgādināja bērnības draugu smieklus un vienkāršību kādā tāltālā, aizmirstā atmiņā.
Es saldējumu nepaņēmu, cietsirdīgi, neatskatoties devos tālāk, un Maija nomira. Vismaz manā gleznā.

Ceļa gals, piedzīvojuma beigas un viss.
Tā vietā, lai atcerētos pujeņu smaržīgās ziedlapas un aso akmeņu duršanos man pēdās, es atcerēšos tikai finišu, galu, kas nepavisam, pat labākajos sapņos iztēlots, nepārspēs izjūtas, ko vientuļais, bezgalīgais grāvis var sniegt.
Ieelpoju!

Pēcgrūdiens

Ja man vajadzētu izvēlēties analizēt dzeju vai epifānijas, es izvēlētos raudāt. Es izvēlētos teikt melus par slimu kaķi vai sāpošu vēderu.
Varbūt pie vainas ir nepārvarama vēlme pēc čipsiem, varbūt - kas cits, bet es zinu vienu - es saprotu neko.
Es gribu priecāties par dzīvi, par atkusni un labiem draugiem, par dziesmām un dejām, un liepziedu tēju.
Es gribu smaidīt un saņemt smaidus, ielikt tos kabatā un slepeni, pavisam klusiņām nest tos mājās.
Es gribu acu skatienus un skarbus vārdus, es gribu negribēt.
Gulta patlaban izklausās pavisam jauki. Sega, spilvens un miegs.

Varbūt pie vainas ir tetovējumu veikals, varbūtās gaišzilās acis, bet šodien es jūtos savādi.
Un tauriņš zemestrīces laikā arī jūtas savādi.