Lūgšana

Pagāja garām kā Maskavas ekspresis, augsti paceltu galvu, cieši noslēgtu sirdi.

Reiz es rakstīju par Maiju, saldējuma pārdevēju, kura mājās atstāja savu meitiņu. Atceries? Neatceries? Un tagad?
Manā gleznā viņa nomira. Es daudz atdotu, lai to mainītu. Daudz atdotu, lai viņa dzīvotu, lai pukstētu viņas atmiņu pilnā sirds.
Viņa bija pelnījusi dzīvot, bet es izlikos viņu neredzam. Izlikos, ka viņa ir tikai kārtējā. Viena no ļoti, ļoti daudzām.
Man ļoti pietrūkst bērnības smieklu, saulpilno dienu un vienkāršības. Vairāk par visu man gribas bezrūpīgo pavasari, kad koku lapas vēl svaigi plaucētas un gaiss ir tīrs savā pavasarīgumā, savā ziemas pēdējā izelpā.

Pēc tādām dienām kā šī, ir grūti par to nedomāt. Smagi.
Smagi apzināties, ka tik daudz esmu palaidis garām, dzenoties pakaļ nenoķeramiem vilcieniem, pārāk draiskiem tauriņiem, kas galu galā noved kailiem kokiem pilnā mežā, un meklējot zīmes zvaigznēs, kas patiesībā ir melīgas maldugunis naksnīgā debesu plīvurā.

Ieņemt indi un atmosties citā pasaulē, kur mūžam maija divdesmit trešais datums, kur taureņi ir tikai taureņi, un zvaigznes ir tikai zvaigznes.

Es nometos ceļos pie sūnām apauguša kapakmens un lūdzos piedošanu par nebūtībā aizlaistu laiku.

Nepareizi

Pavasarim vajadzēja atnākt dzeltenam, zeltaini saulainam, atnāca lietus un mākoņu pelēks. Vēl jau būs zaļo lapu un pumpuru jūra, bet izturēt, vajag mācēt izturēt.
Šķiet laiks ir apstājies savā steidzīgumā, dienas turpina skriet, izlaidums tuvojas, bet liekas tik ļoti lēnām,  bet patiesībā ātri, ātri. Jā, apstājies savā steidzīgumā.
Gribētos rakstīt par dzīvesprieku un sapņiem, par jaunām cerībām un labām domām, bet sanāk tikai pretīga činkstēšana, kas vienureiz sākta, ir tik grūti apklusināma.

Rīts esot gudrāks par vakaru, ceru, ka arī labāks.

Vēstule tramvaja pieturā

Tagad jūtos kā stāvam tramvaja pieturā, bet tas nenāk. Kaut kur kavējas ilgi.
Nenāk, un šaubos, vai nāks.
Atliek izņemt no somas saņurcītu papīra lapiņu, noasināt zīmuli un rakstīt:

          "Tevi gaidīju. Ceļa malā, agrā pavasara rītā, nelielā salā."
                                                                                   Paraksts - Es.

Varbūt atnāks vēlāk, un iztuntulēs veča ar sirmsirmiem matiem, pacels lapiņu, pasmiesies.
Varbūt vispār neatnāks. Un aizpūtīs vēstuli vējš uz zivju paviljonu, kur apkopēja to pieskaitīs citām tūkstoš tādām pat lapiņām.
Nākamreiz braukšu ar trolejbusu, tie nākot biežāk. Pasmiešos.

Cirks

Man ir apnicis rāpties augšā pa dzeltenajām kāpnēm un pēc tam tik pat ātri šļūkt pa garajām čuskām lejā.
Nemetīšu vairs kauliņus. Man nevajag divus vienādus. Nevajag seši, nevajag viens.
Es iešu uz priekšu, pa septiņiem lauciņiem un vairāk, pa trīspadsmit, ja gribēšu. Es apiešu kāpnes un čūsku galvas. Iešu atpakaļ, ja gribēšu pats. Pabeigšu spēlēt, kad gribēšu pats.
Un pat ja atnāks tā te melnās drānās, lai vestu mani prom, es zināšu, ka uzmetu reiz kauliņu trīspadsmit un vairāk, un vairākas reizes, un smaidīšu savā lepnībā, savā stulbā pašapmierinātībā.
Un tad mani aizvilks spēlēt citur. Spēlēt Ričuraču.
Bet nespēlē mani! Es es esmu nepareizi noskaņotas klavieres taustiņš. Es nemāku zaudēt.

Vilšanās

Pēc saldas kafijas, kas piemāna miegu, tāpat paliek rūgtums.
Šoreiz kafijas biezumi nākotni nesaka, jo varbūt nav nemaz, ko parādīt
Kur palika tas prieks, tā laime un cerība, ko zvaigznes vēl nesen solīja? Kur jaunais, kur vēsmas un satraukums?
Apmaldījās zvaigžņu tālajos ceļos. Neatnāca, paklupa, nobījās.
Zvaigzne, nesoli man nākamreiz tik daudz, var sanākt nokrist un sadegt, un citam, ne man, vēlmi piepildīt.

Atzīšanās

Kad vasarsvēji savu mūžu bija izpūtuši, kad rudenis jau savas sarkanās lapas bija izsējis koku galotnēs, es atkal satiku Tevi. Tavs skatiens bija kā ziemā aizkavējies auksts, un smaids vairs nelēja siltumu. Tava balss bija gurdinoši netīkama un tumša kā drēgnas nakts debesis.
Tu griezi man muguru, vairījies runāt, sēdēji klusi un skatījies tālumā. Vasara bija nogalinājusi Tavu skaistumu, Tavu pievilcību un neizdibināmo šarmu.
Bet kaut kas notika. Tas nebija šodien, nedz vakar. Tas notika kādas pavisam parastas dienas rītā, kad ceļu pārklājušie sniegi jau pamazām sāka atkāpties kūstot, aiz sevis atstādami milzu peļķes.
Tu mainījies. Tu atplauki kā spītīgs sniegpulkstenis.
Tavs smaids kļuva gaišs, zilās acis atguva iepriekšējo dzirksti. Tu atradi sevi.


- - - -
Man gribējās ko pavisam salkanu. Saldu, cukurgraudainu.
Es jūtu, pavasaris nāk.

Gulbju ezers

Tu, cilvēk, zini tik pat labi, cik es zinu, ka patiesību uz pasaules ir tik pat, cik vasarā ir odu. Patiesības arī ir kaitinošas, uzmācīgas, sīciņas, dažkārt lielākas un nepārtraukti dūc ausīs.
Debesis ir zilas - patiesība. Bet dažkārt melnas, vēlviena, bet vēl tām sārtām patīk būt. Ha! Trīs patiesības. Katra nākamā pareizāka par iepriekšējo.
Vēl, cilvēk, patiesību nemeklē!
Tā pati atnāks. Ir patiesības, kas atnāk viegliņām kā pieneņu baltie matiņi, kas apsēžas un pleca un gaida, kad tos kāds pamanīs. Citas uzkrīt virsū pēkšņi kā melnas klavieres no trēša stāva , kā milzu pulkstenis ar veclaicīgu ciparnīcu un salauztu dzeguzi. Ku-... nekā. Klusums. Salauzta.
Patiesība man ir viena, Tev ir cita un kaimiņu puikam vēl cita.

Kā gulbji balti padebeši iet

Ļoti skaista patiesība, bet nebūt ne vienīgā. Gulbji ir arī melni -

Kā gulbji melni padebeši iet

Cilvēk, šīs ir ieraksta beigas, bet Tu jau zini labāk. Varbūt Tu redzi ar citronu sulas tinti uzrakstītās neredzamās rindas. Tad šis ieraksts vēl spēj turpināties.

Tev ir sava patiesība, tāda viena vienīgā.






                                                                                  !

Aklais ved aklo.

Man ir ideja.
Tās dēļ es kļūstu akls. Es kļūstu arī nedzirdīgs.
Es redzu tikai gaismu ceļa galā un tumsību tepat.
Es dzirdu tikai finišu un klusumu tepat.
Ceļš ir garš, vēl tāls, bet skatiens man vērsts ir uz beigām. Bet kur paliek aizaugušais grāvis ceļa malā, kur līkie koki, kas sačukstas vējam, skarot to lapas, kur smaržpilnās puķes un smaidīgā saldējuma pārdevēja kur?Viņi ir. Stāv tepat blakām mana akluma slēpti.
Es esmu neredzīgs, vai atminies? Idejas pārņemts, pat apmāts es teiktu.
Es aizmirstu pat Maiju. Maija ir saldējuma pārdevējā manā tēlotajā gleznā. Viņa sniedz zemeņu saldējumu ar mazliet rūgtenu smaidu, novēl veiksmi un, aizverot acis, domās apciemo savu mājās atstāto meitu. Bet Maija ir tikai saldējuma pardevēja, kura kādā vēlā jūlija vakarā pasniedzās man pretim un deva man saldējumu.
Es zinu, es jutu nelielu pieskārnienu, maigu piedūrienu, kas atgādināja bērnības draugu smieklus un vienkāršību kādā tāltālā, aizmirstā atmiņā.
Es saldējumu nepaņēmu, cietsirdīgi, neatskatoties devos tālāk, un Maija nomira. Vismaz manā gleznā.

Ceļa gals, piedzīvojuma beigas un viss.
Tā vietā, lai atcerētos pujeņu smaržīgās ziedlapas un aso akmeņu duršanos man pēdās, es atcerēšos tikai finišu, galu, kas nepavisam, pat labākajos sapņos iztēlots, nepārspēs izjūtas, ko vientuļais, bezgalīgais grāvis var sniegt.
Ieelpoju!

Pēcgrūdiens

Ja man vajadzētu izvēlēties analizēt dzeju vai epifānijas, es izvēlētos raudāt. Es izvēlētos teikt melus par slimu kaķi vai sāpošu vēderu.
Varbūt pie vainas ir nepārvarama vēlme pēc čipsiem, varbūt - kas cits, bet es zinu vienu - es saprotu neko.
Es gribu priecāties par dzīvi, par atkusni un labiem draugiem, par dziesmām un dejām, un liepziedu tēju.
Es gribu smaidīt un saņemt smaidus, ielikt tos kabatā un slepeni, pavisam klusiņām nest tos mājās.
Es gribu acu skatienus un skarbus vārdus, es gribu negribēt.
Gulta patlaban izklausās pavisam jauki. Sega, spilvens un miegs.

Varbūt pie vainas ir tetovējumu veikals, varbūtās gaišzilās acis, bet šodien es jūtos savādi.
Un tauriņš zemestrīces laikā arī jūtas savādi.