Pašaizdegšanās

Man ar viņu bija rīts un vakars. Rīts zeltaini saulains un mīļš, bet vakars ar sārtām debesīm un noguruma pilnu nopūtu. Ar viņu man bija saule un bija mēness.

Un tā es stāvēju istabā kā kristāla vāze, pielikta, kā man likās, ar sarkanām tulpēm, bet patiesībā pilna ar saulespuķu ziediem.

Tad nāca tumsa bez saules un bez mēness. Tā četrus mēnešus es peldēju nakts viļņos.

Planēšanas sajūta. Nerealitāte. 

Tu saplēsi mūsu kristāla vāzi. Pat tulpju vietā ieliktās saules puķes, zemē nokritušas, sāka vīt un zaudēt savu nozīmi. 

Simtiem lauskas tagad mētājās uz mūsu nodangātās lamināta grīdas. 

Savā apjukumā es sāku lauskas uzlasīt un līmēt tās kopā ar savām neizraudātajām asarām.

Kādu brīdi jau tās turējās kopā, es pat situ plaukstas par to, ka ļaunākais ir cauri un drīz varēšu likt kārtējos ziedu pušķus un rotāt zeltainās saules apspīdēto telpu.

Taču neizraudātas asaras ilgi neturas. 

Es gribētu dot iespēju, taču nepamet sajūta, ka asaras ir jāizraud nevis ar tām ir jālimē pagātnes rēgi.

Jādodas tālāk, jāmeklē vēl siltāka un saulaināka istaba?

Varbūt jāņem sevi rokās un jāspīd. Nevar to uguni vienmēr aizlienēt.

Jāšķil sērkociņš un jādeg. Aizdegt savu sauli tā, lai, vienalga kurp es dodos, ir rīti vienmēr un vakari. Bez tiem nekā.

Sirēna

Pavisam vienkāršo kviešu lauku nu bija pārņēmusi pareģojumā solītā vētra. Dzeltenie graudaugu ķermeņi tagad klanījās vēja ieskauto dziesmu priekšā. Tā nebija balāde, kas piepildīja nesen vēl mēmā lauka perimetru. Tā bija sirēnas dziesma, kas ved pat pieredzējušākos kapteiņus mesties sēkļa virsmā.
Es arī metos. Metos iznīcināt savu tik ilgi celto kuģi, plēst lielās buras un tik skaisti krāsoto kuģa mastu. Tas viss sirēnai, kas lika man justies dzīvam. Ironija.

Čuksti man vēl ausī tik skaistās frāzes, kas patiesībā neko nenozīmē. Čuksti man nākotnes plānus, kas ir tik pat īsti kā mirāža izslāpušam tēlam tuksneša vidū. Tu čukstēji un es klausījos.

Un tad vienā dienā Tu beidzi dziedāt, Sirēna. Vai piekusa Tev balss? Apnika Tev mani mānīt un grūst tam sēklim virsū? Tikai izklaide vien. Esmu rotaļlieta Tavās rokās, nekas vairāk. Tu spēlēji mani un varbūt es spēlēju sevi. Bet šī spēle nekad nebeidzas, tā turpinās arī pēc pēdējās dziesmas pēdējās nots. Vismaz kādu laiku vēl, līdz es attopos citas jūras viļņos un jau cita sirēna man spēlē to pašu dziesmu, tos pašus čukstus sniedz un smaidu.

Un es atkal klausos.

Bet varbūt sirēna ir mēma. Varbūt tā dziesma, ko viņa dzied ir manis paša. Varbūt es esmu sirēna sev un metos sēklī, lai pašiznīcinātos. Nebūtu jau brīnums. Man patīk dziedāt.

Jauns sākums

"Mēs iemērcam kājas katrreiz jaunā upē"

Upē, jā, noskalot kājās un izjust patiesu svaiguma sajūtu, kad tās basas atkal skar asi zaļganās zāles stiebrus. Atkal sajust akmens duroņu juteklīgajās bālo pēdu virsmās.

Tad atkal noskalot. Un viss no jauna. Tā ir lielākā dāvana pasaulē - jauns sākums.

Bet kā ir ar atmiņām? Kāpēc tās nevar noskalot plūstošā, visu dziedējošā straumē? Kāpēc pagātne kā papildus ēna seko katram mūsu solim, uzsūcot ikvienu jaunu un pārdzīvotu notikumu? 

Tās dabā ir veldzēt savas nerimstošās slāpes pēc tagadnes. Ķert un ārdīt, mocīt un saudzēt. Likt kopā izdzīvotā mirstīgās atliekas un savīt to pavedienus. Kropļot. Veidot. Radīt atmiņas.

Un šāda veida produkti negrimst. Tie nešķīst un nedilst.

Aizbraukt uz laukiem, apskriet apkārt tieši trīs bērziem tieši deviņas reizes. Pārsviest oli pār kreiso plecu un, skatīdamies pār labo, likt soļus atpakaļ, un tā klibot līdz mājām.

Tad var salikt saplaisājušu ledus gabalu lēcienus, nodauzītus, ceļmallapām aptītus pušumus, bērnības sapņus un iedomātus skūpstus vecās mātes lielajā ozolkoka skapī. Atstāt vakardienas izraudāto spilvenu, paslēpt lielās kauna izjūtas pavadīto domu un pavasara mīļāko atmiņu. Krāmēt tur pagātni. Tad naglot ciet ar tērauda naglām, lai atpakaļceļa nebūtu. Ar spēcīgiem sitieniem, dauzot vienu pēc otras iekšā, uzšķērst koka cīpslas. Tad uzelpot. Viss. Jauns sākums.

Un kur tagad likties? Ko darīt, kad vēl nesen mīļotā dziesma ir pavisam sveša un baisa? Ko iesākt ar jauniegūto brīvību? 

Stiklainām acīm viņš stāvēja aukstās istabas pašā stūrī un vēroja milzīgo skapi, kas meta ēnu tieši pāri grīdas lakoto dēļu ķermeņiem. Rokās sažņaugts turējās nevarīgs, ar nodeldētu naglu vilci apdāvināts āmurs.

Serotonīns

Dažreiz pulksteņrādītājs tomēr griežas pareizajā virzienā, saule aust no austrumiem un ūdens vārās simtgrādu temperatūrā. Tad var aizvērtām acīm griezties no prieka, pusblasī dziedāt pavasara dziesmas un sapņot nemaz neguļot.

Pavasaris ir daudz reibinošāks nekā alkohols. Mazliet biedē paģiras.

Marta sestā diena

Viņš šodien iesēdās autobusā. Tas bija dzeltens ar ugunsārtām svītrām sānos. Tam bija riepas tik milzīgas kā pelēki laukakmeņi, kādus tos atceros no bērnības. Uz priekšējā skatloga bija milzīga zīme - Saulkalne. Viņam bija vienalga. Viņš apsēdās krēslā, kas bija patiesi mīksts, iekārtojās sev vispiemērotākajā pozā, uzlikdams somu uz ceļgaliem, un aizmiga.
Tika sapņots. Tas varēja būt par liepziedu tējas smaržu, par aizvadīto vasaru lauku mājās tūkstoš deviņi simti deviņdesmit piektajā gadā, par mūžam zaļo egli Ziemassvētku vakarā vai par laimi. Nav nozīmes. Sapni viņš neatceras.
Pirmais, ko, atvērdams acis, miegainais Viņš pamanīja, bija spilgtas gaismas ceļa malā. Milzīgas gaismas bumbas, kas jau diezgan krēslainajā vakarā izskatījās it kā brīvi karājamies debesīs.
Viņš bija apjucis, un iespējams tieši apjukums lika piecelties kājās un izkāpt ārā no cilvēkiem piepildītā autobusa.
Viņš nebija mājās. Viņš bija izkāpis nepareizajā pieturā, kas atradās netālu no priežu meža liela ceļa malā. Mašīnas kā gandrīz neredzami tēli brāzās garām, spīdinādamas savas zeltainās acis cita citai virsū un arī viņam. Ārā bija auksti. Nedaudz sala. Viņš apsēdās uz  apsarmojuša soliņa.
Domas šādos tik ļoti savādos brīžos pašas rāpjas galvā. Vaigi un deguns jau bija nedaudz iesārtuši un nelāgi kņudināja aukstums, kas bija apņēmis kailās plaukstas. Tā viņš sēdēja un domāja.

Tāpat kā kritušu zvaigzni nedrīkst mest atpakaļ debesīs- atkusni nevajag vēlreiz saldēt. Kas reiz izkusis, lai dzīvo tālāk!

To nodomādams, viņš sajuta sniegpārslu sev uz vaiga, kas pēc krāsas jau atgādināja ķirša ogu. It kā par spīti domām un jau gandrīz sajūtamajām pavasara smaržām, tā izlēma nokrist no debesīm, atgādinot to, ka ziema nekur nav pazudusi. Tā slēpās aiz siltajiem saules stariem ēnās guļošajās sniega kupenās.
Patiesībā viņa domām nebija nekādas saistības ar ziemas auksto pieskārienu vai cerīgajām pavasara saules dienām. Patiesībā viņš domāja pavisam kaut ko citu, tikai domām patīk ietērpties savādos salīdzinājumos. Tur tās jūtas visērtāk.

Un kusa arī leduspuķes

Ir savādi skatīties, kā ziema pamazām bēg, aiz sevis atstādama milzīgu jūru tēlus, kas pārvarami tikai milzīgiem lēcieniem vai ašiem soļiem cauri. Apkārt nevajag iet, tas ir ilgi.
Ir savādi pieķert sevi domājam par skaistām pavasara dienām, kamēr sastindzis mazās jūras vidū stāvu, un garām brauc metāla četrritenis, kas, patiešām skaļi aurodams, liek saprast, ka esmu aizmidzis ceļmalā.
Ir savādi.

Ir februāris vēl, kurš šogad ir garš ar divdesmit deviņām dienām, kas katra gārāka par iepriekšējo.
Pa logu šķiet marts. Sirdī vēl decembris. Sirdī vēl leduspuķes, vēl putenis un aizsalušas upes vēl.
Sāksies pali pavasarī. Sirdī arī. Tad līs septiņas dienas no vietas, līdz pārstās, līdz skaidrosies un Ziedonis būs savās epifānijās ievīstijies.

Lūgšana

Pagāja garām kā Maskavas ekspresis, augsti paceltu galvu, cieši noslēgtu sirdi.

Reiz es rakstīju par Maiju, saldējuma pārdevēju, kura mājās atstāja savu meitiņu. Atceries? Neatceries? Un tagad?
Manā gleznā viņa nomira. Es daudz atdotu, lai to mainītu. Daudz atdotu, lai viņa dzīvotu, lai pukstētu viņas atmiņu pilnā sirds.
Viņa bija pelnījusi dzīvot, bet es izlikos viņu neredzam. Izlikos, ka viņa ir tikai kārtējā. Viena no ļoti, ļoti daudzām.
Man ļoti pietrūkst bērnības smieklu, saulpilno dienu un vienkāršības. Vairāk par visu man gribas bezrūpīgo pavasari, kad koku lapas vēl svaigi plaucētas un gaiss ir tīrs savā pavasarīgumā, savā ziemas pēdējā izelpā.

Pēc tādām dienām kā šī, ir grūti par to nedomāt. Smagi.
Smagi apzināties, ka tik daudz esmu palaidis garām, dzenoties pakaļ nenoķeramiem vilcieniem, pārāk draiskiem tauriņiem, kas galu galā noved kailiem kokiem pilnā mežā, un meklējot zīmes zvaigznēs, kas patiesībā ir melīgas maldugunis naksnīgā debesu plīvurā.

Ieņemt indi un atmosties citā pasaulē, kur mūžam maija divdesmit trešais datums, kur taureņi ir tikai taureņi, un zvaigznes ir tikai zvaigznes.

Es nometos ceļos pie sūnām apauguša kapakmens un lūdzos piedošanu par nebūtībā aizlaistu laiku.

Nepareizi

Pavasarim vajadzēja atnākt dzeltenam, zeltaini saulainam, atnāca lietus un mākoņu pelēks. Vēl jau būs zaļo lapu un pumpuru jūra, bet izturēt, vajag mācēt izturēt.
Šķiet laiks ir apstājies savā steidzīgumā, dienas turpina skriet, izlaidums tuvojas, bet liekas tik ļoti lēnām,  bet patiesībā ātri, ātri. Jā, apstājies savā steidzīgumā.
Gribētos rakstīt par dzīvesprieku un sapņiem, par jaunām cerībām un labām domām, bet sanāk tikai pretīga činkstēšana, kas vienureiz sākta, ir tik grūti apklusināma.

Rīts esot gudrāks par vakaru, ceru, ka arī labāks.

Vēstule tramvaja pieturā

Tagad jūtos kā stāvam tramvaja pieturā, bet tas nenāk. Kaut kur kavējas ilgi.
Nenāk, un šaubos, vai nāks.
Atliek izņemt no somas saņurcītu papīra lapiņu, noasināt zīmuli un rakstīt:

          "Tevi gaidīju. Ceļa malā, agrā pavasara rītā, nelielā salā."
                                                                                   Paraksts - Es.

Varbūt atnāks vēlāk, un iztuntulēs veča ar sirmsirmiem matiem, pacels lapiņu, pasmiesies.
Varbūt vispār neatnāks. Un aizpūtīs vēstuli vējš uz zivju paviljonu, kur apkopēja to pieskaitīs citām tūkstoš tādām pat lapiņām.
Nākamreiz braukšu ar trolejbusu, tie nākot biežāk. Pasmiešos.

Cirks

Man ir apnicis rāpties augšā pa dzeltenajām kāpnēm un pēc tam tik pat ātri šļūkt pa garajām čuskām lejā.
Nemetīšu vairs kauliņus. Man nevajag divus vienādus. Nevajag seši, nevajag viens.
Es iešu uz priekšu, pa septiņiem lauciņiem un vairāk, pa trīspadsmit, ja gribēšu. Es apiešu kāpnes un čūsku galvas. Iešu atpakaļ, ja gribēšu pats. Pabeigšu spēlēt, kad gribēšu pats.
Un pat ja atnāks tā te melnās drānās, lai vestu mani prom, es zināšu, ka uzmetu reiz kauliņu trīspadsmit un vairāk, un vairākas reizes, un smaidīšu savā lepnībā, savā stulbā pašapmierinātībā.
Un tad mani aizvilks spēlēt citur. Spēlēt Ričuraču.
Bet nespēlē mani! Es es esmu nepareizi noskaņotas klavieres taustiņš. Es nemāku zaudēt.

Vilšanās

Pēc saldas kafijas, kas piemāna miegu, tāpat paliek rūgtums.
Šoreiz kafijas biezumi nākotni nesaka, jo varbūt nav nemaz, ko parādīt
Kur palika tas prieks, tā laime un cerība, ko zvaigznes vēl nesen solīja? Kur jaunais, kur vēsmas un satraukums?
Apmaldījās zvaigžņu tālajos ceļos. Neatnāca, paklupa, nobījās.
Zvaigzne, nesoli man nākamreiz tik daudz, var sanākt nokrist un sadegt, un citam, ne man, vēlmi piepildīt.

Atzīšanās

Kad vasarsvēji savu mūžu bija izpūtuši, kad rudenis jau savas sarkanās lapas bija izsējis koku galotnēs, es atkal satiku Tevi. Tavs skatiens bija kā ziemā aizkavējies auksts, un smaids vairs nelēja siltumu. Tava balss bija gurdinoši netīkama un tumša kā drēgnas nakts debesis.
Tu griezi man muguru, vairījies runāt, sēdēji klusi un skatījies tālumā. Vasara bija nogalinājusi Tavu skaistumu, Tavu pievilcību un neizdibināmo šarmu.
Bet kaut kas notika. Tas nebija šodien, nedz vakar. Tas notika kādas pavisam parastas dienas rītā, kad ceļu pārklājušie sniegi jau pamazām sāka atkāpties kūstot, aiz sevis atstādami milzu peļķes.
Tu mainījies. Tu atplauki kā spītīgs sniegpulkstenis.
Tavs smaids kļuva gaišs, zilās acis atguva iepriekšējo dzirksti. Tu atradi sevi.


- - - -
Man gribējās ko pavisam salkanu. Saldu, cukurgraudainu.
Es jūtu, pavasaris nāk.

Gulbju ezers

Tu, cilvēk, zini tik pat labi, cik es zinu, ka patiesību uz pasaules ir tik pat, cik vasarā ir odu. Patiesības arī ir kaitinošas, uzmācīgas, sīciņas, dažkārt lielākas un nepārtraukti dūc ausīs.
Debesis ir zilas - patiesība. Bet dažkārt melnas, vēlviena, bet vēl tām sārtām patīk būt. Ha! Trīs patiesības. Katra nākamā pareizāka par iepriekšējo.
Vēl, cilvēk, patiesību nemeklē!
Tā pati atnāks. Ir patiesības, kas atnāk viegliņām kā pieneņu baltie matiņi, kas apsēžas un pleca un gaida, kad tos kāds pamanīs. Citas uzkrīt virsū pēkšņi kā melnas klavieres no trēša stāva , kā milzu pulkstenis ar veclaicīgu ciparnīcu un salauztu dzeguzi. Ku-... nekā. Klusums. Salauzta.
Patiesība man ir viena, Tev ir cita un kaimiņu puikam vēl cita.

Kā gulbji balti padebeši iet

Ļoti skaista patiesība, bet nebūt ne vienīgā. Gulbji ir arī melni -

Kā gulbji melni padebeši iet

Cilvēk, šīs ir ieraksta beigas, bet Tu jau zini labāk. Varbūt Tu redzi ar citronu sulas tinti uzrakstītās neredzamās rindas. Tad šis ieraksts vēl spēj turpināties.

Tev ir sava patiesība, tāda viena vienīgā.






                                                                                  !

Aklais ved aklo.

Man ir ideja.
Tās dēļ es kļūstu akls. Es kļūstu arī nedzirdīgs.
Es redzu tikai gaismu ceļa galā un tumsību tepat.
Es dzirdu tikai finišu un klusumu tepat.
Ceļš ir garš, vēl tāls, bet skatiens man vērsts ir uz beigām. Bet kur paliek aizaugušais grāvis ceļa malā, kur līkie koki, kas sačukstas vējam, skarot to lapas, kur smaržpilnās puķes un smaidīgā saldējuma pārdevēja kur?Viņi ir. Stāv tepat blakām mana akluma slēpti.
Es esmu neredzīgs, vai atminies? Idejas pārņemts, pat apmāts es teiktu.
Es aizmirstu pat Maiju. Maija ir saldējuma pārdevējā manā tēlotajā gleznā. Viņa sniedz zemeņu saldējumu ar mazliet rūgtenu smaidu, novēl veiksmi un, aizverot acis, domās apciemo savu mājās atstāto meitu. Bet Maija ir tikai saldējuma pardevēja, kura kādā vēlā jūlija vakarā pasniedzās man pretim un deva man saldējumu.
Es zinu, es jutu nelielu pieskārnienu, maigu piedūrienu, kas atgādināja bērnības draugu smieklus un vienkāršību kādā tāltālā, aizmirstā atmiņā.
Es saldējumu nepaņēmu, cietsirdīgi, neatskatoties devos tālāk, un Maija nomira. Vismaz manā gleznā.

Ceļa gals, piedzīvojuma beigas un viss.
Tā vietā, lai atcerētos pujeņu smaržīgās ziedlapas un aso akmeņu duršanos man pēdās, es atcerēšos tikai finišu, galu, kas nepavisam, pat labākajos sapņos iztēlots, nepārspēs izjūtas, ko vientuļais, bezgalīgais grāvis var sniegt.
Ieelpoju!

Pēcgrūdiens

Ja man vajadzētu izvēlēties analizēt dzeju vai epifānijas, es izvēlētos raudāt. Es izvēlētos teikt melus par slimu kaķi vai sāpošu vēderu.
Varbūt pie vainas ir nepārvarama vēlme pēc čipsiem, varbūt - kas cits, bet es zinu vienu - es saprotu neko.
Es gribu priecāties par dzīvi, par atkusni un labiem draugiem, par dziesmām un dejām, un liepziedu tēju.
Es gribu smaidīt un saņemt smaidus, ielikt tos kabatā un slepeni, pavisam klusiņām nest tos mājās.
Es gribu acu skatienus un skarbus vārdus, es gribu negribēt.
Gulta patlaban izklausās pavisam jauki. Sega, spilvens un miegs.

Varbūt pie vainas ir tetovējumu veikals, varbūtās gaišzilās acis, bet šodien es jūtos savādi.
Un tauriņš zemestrīces laikā arī jūtas savādi.